Martā Go3 skatītājiem ir kļuvusi pieejama HBO Max dokumentālā filma “I, Rosinski”, kas stāsta par leģendāro poļu komiksu grāmatu mākslinieku, Gregoru Rosinski, viņam radot savu pēdējo grāmatu par kosmisko vikingu Torgalu Egirsonu. Ko parāda filma un ar kādiem izaicinājumiem saskārās filmas komanda, stāsta režisors Pjotrs Kielars un producents Pjotrs Kempa.
“Thorgal” komikss ir viens no populārākajiem Eiropas komiksiem, kas apvieno zinātnisko fantastiku un fantāzijas elementus, balstoties uz Vikingu mitoloģiju, Atlantīdas leģendām un kosmosa noslēpumiem. Gregors Rosinskis, viens no pasaulē slavenākajiem poļu komiksu autoriem un “Thorgal” sērijas zīmējumu autors, dodas pensijā. Bet ko tas īsti nozīmē – māksliniekam beigt savu karjeru? Par filmas veidošanas procesu un idejas realizēšanu intervijā dalās filmas režisors Pjotrs Kielars un producents Pjotrs Kempa.
Kas bija sākotnējais impulss vai ideja, kas pamudināja jūs uzņemt dokumentālo filmu par Gregoru Rosinski?
Režisors Pjotrs Kielars: Ideja nāca no viņa dēla un vedeklas, Annas un Pjotra. Viņi uzaicināja mani veidot filmu, pēc tam, kad bija redzējuši manu debijas filmu “Dad from America”. Sākumā mēs apspriedām klasisku biogrāfiju, bet galu galā vienojāmies, ka tai vienkārši ir jābūt labai filmai. Es pievienojos kā cilvēks, kuram viņi uzticējās, kas man sniedza arī lielu māksliniecisko brīvību.
Dokumentālās filmas par dzīvajām leģendām bieži vien balansē starp cieņu un godīgumu. Kā jūs panācāt, ka filma “I, Rosinski” nekļuva par vienkāršu slavinājumu, bet spēja atspoguļot arī grūtākas realitātes – novecošanu, mantojumu un atkāpšanos no radošā darba?
Kā viņa fans es gribēju izrādīt cieņu, bet izvēlētā pieeja neļāva man būt pārāk tiešam. Izmantojot novērojošo pieeju, es fokusējos uz ainu kompozīciju un to veidošanu. Šī izvēle liek skatītājam vairāk justies kā daļai no galvenā varoņa sabiedrības, nevis klausīties viedokļus par viņu – pat viņa paša viedokļus par sevi.
Filma seko līdzi Gregoram Rosinskim, kamēr viņš strādā pie komiksa, kas, iespējams, būs pēdējais “Thorgal” sējums. No stāstījuma viedokļa, cik grūti bija radīt spriedzi ap procesu, kas ir drīzāk dziļi iekšējs un māksliniecisks, nevis atklāti dramatisks?
Tas ir labs jautājums. Grūtības radīja divi aspekti: tāda procesa attēlošana, kur smalkā attīstība nebija īpaši kinematogrāfiska, un neskaidra laika perspektīva. Galveno lomu spēlēja otrā plāna personāži – Gregora dēls un viņa darba partneris – un rūpīga montāža. Vairāki gadi tika salikti īsākā naratīvā, un es koncentrējos uz vienu skaidru mērķi – pēdējo komiksa izlaidumu. Liels palīgs bija arī meistara runātīgums un viņa skaistā, dziļā balss.
Vai kaut kas jūs pārsteidza, kad jums tika dota iespēja ielūkoties Gregora Rosinska privātajā pasaulē – viņa darbnīcā, arhīvā vai personīgajās pārdomās?
Filmas tapšanas laikā Gregors Rosinskis strādāja pie trim “Thorgal” komiksiem – priekšpēdējā un diviem, kurus viņš dēvēja par “pēdējiem”. Mani pārsteidza tas, ka viņš nekoncentrējās uz scenāriju, bet gan uz lapu, pie kuras viņš tajā brīdī strādāja, galvenokārt no vizuālā viedokļa: kompozīcija, personāži, scenogrāfija, kostīmi vai perspektīva. Izrādījās arī, ka pārliecība, ka Rosinskis savos komiksos attēlo stāstus no savas personīgās dzīves, lielā mērā bija ilūzija. Līdzības starp viņa dzīvi un “Thorgal” pasauli ir drīzāk nejaušas nekā apzinātas.
Filmā atkāpšanās no darbu radīšanas tiek aprakstīta kā „neliela nāve“. Kā režisors, kas veido šo stāstu, vai jūs šo filmu uztverat vairāk kā neparastas karjeras kopsavilkumu vai drīzāk kā apgalvojumu, ka tādi mākslinieki kā Rosinskis nekad patiesi nepārtrauc radīt un, zināmā mērā, nekad “patiesi nenomirst”?
Man nav galīgās atbildes uz šo jautājumu – tas pārsniedz pašu filmu. Es izmantoju “nelielu nāvi” kā papildu aprakstu, kas atstāj secinājumus atvērtus interpretācijai. Bet man ļoti patīk ideja, kas slēpjas aiz otrā varianta – ka māksla un tās pārvarēšana piešķir dziļu jēgu mūsu nesaprotamajai eksistencei. Ja māksliniekam ir iespējama sava veida nāve dzīves laikā, tad dzīve pēc nāves kļūst gandrīz neapšaubāma.
“Thorgal” ir fani visā Eiropā, tostarp arī Baltijas valstīs. Jūsuprāt, kas liek šai pasaulei atrast rezonansi ārpus Polijas – vai tā ir mitoloģija, cilvēciskums vai kaut kas cits?
Producents Pjotrs Kempa: Es nezinu, kas tieši padara šo darbu tik populāru ārpus Polijas. Bet es zinu, kas lika man bez vilcināšanās pieņemt lēmumu veidot šo filmu, kad radās tāda iespēja. Tās bija atmiņas no manas jaunības. 1980. gadu drūmajā realitātē “Thorgal” simbolizēja labāku pasauli – sapni, ka kaut kur dzīve varētu būt citāda.
Gregora darbi ir iespaidojuši veselas lasītāju paaudzes, tomēr viņš reti parādās uzmanības centrā. Kas ietekmēja viņa lēmumu šajā brīdī ļaut kamerām ielūkoties personīgajā dzīvē?
Kā redzams filmā, Gregors sabiedrībā jūtas ļoti brīvi – viņš viegli iekļaujas fanu vidū, lielos pasākumos, paraksta autogrāfus un sazinās ar cilvēkiem. Bet… visvairāk viņš jūtas kā mājās savā darbnīcā. Kāpēc viņš mūs tur ielaida? Es uzskatu, ka tas lielā mērā ir režisora Pjotra Kielara nopelns, kurš kļuva par būtisku pavadoni šī nobriedušā vīrieša pārdomās. Pjotrs tomēr pavadīja kopā ar Gregoru veselu desmitgadi. Laiks tas ir kaut kas patiesi unikāls.
Kā jūs raksturotu Gregora attiecības ar zīmēšanu šodien? Vai tās ir mainījušās gadu desmitu gaitā? Kas joprojām iedvesmo viņu kā mākslinieku un stāstnieku?
Gregoram zīmēšana ir visa viņa pasaule. Viņš to patiesi mīl – bet, manuprāt, to vislabāk var izjust, noskatoties pašu filmu. Ir svarīgi to skatīties klusumā un ar īpašu uzmanību. Šī ir filma, kurā katrs vārds ir svarīgs. Ja vēlaties patiesi izprast šīs pasaules burvību – izslēdziet tālruni un gaismas un skatieties to uz iespējami lielāka ekrāna. Tas ir kino – nevis īss klips.
Skaties dokumentālo filmu “I, Rosinski” HBO Max iekš Go3 jau tagad!
